DŽUDO PIRMSĀKUMI

      Džudo nosaukums veidots no diviem japāņu vārdiem dzju – maigs, ellestīgs, piekāpīgs un do – ceļš, princips. Burtiskā tulkojumā to varētu tulkot kā “maiguma ceļš”. Šīs cīņas pamatā bija ideja uzvarēt nevis ar rupju spēku, bet ar piekāpšanās māku, kuras pamatā bija princips – maigums ņem virsroku pār spēku. Džudo aizsākumi jāmeklē vienā no samuraju kaujas mākām džiudžits, kas tulkojumā nozīmē – maigā māka. Samuraji (karavīru kārta) trīs gadsimtus bija Japānas vadošais politiskais spēks.

      Daudzām tautām karavīru kārta tika pieskaitīta pie valdošās elites. Karavīrus cienīja, no tiem baidījās, ar viņiem rēķinājās, jo uz viņu reālā spēka balstījās cilšu, valstu un impēriju vara. Nereti virspavēlnieks vai karavadonis, vienlaicīgi bija arī valsts augstākās, laicīgās varas pārstāvis. Tāds, bija leģendārais britu (Anglija) karalis Artūrs. Senajā Ēģiptē faraons bez laicīgās varas vienlaicīgi bija arī karavadonis un dievs zemes virsū. Līdzīga varas triāde bija arī Aleksandra Lielā rokās. Daudzi Romas imperatori bija visu šo trīs varu (laicīgā, militārā, garīgā) augstākie pārstāvji. Reāla vara  bija arī augstāko karavadoņu rokās kara laikā. Tādu varu ieguva viduslaiku Gruzijas un Armēnijas Amirspasalars (virspavēlnieks), Japānas Sjoguns.

     Šo atsevišķo cilvēku vara reāli balstījās uz nopietna militārā spēka, kuru vajadzēja savaldīt, pakļaut, vadīt un kontrolēt. To panāca ar likumiem, naudu (samaksu), reliģiju, dažādiem goda kodeksiem, reglamentiem un filozofiju. Laika gaitā valdošā šķira daudzdievību vietā atzina arī vienu valdošo reliģiju, tādejādi nostiprinot savu laicīgo varu.

      Šajā ziņā interesanta ir Japānas vēsture, kurā vienlaicīgi pastāvēja vairākas atzītas reliģijas, reliģiski – filozofiskās sistēmas un samuraju kodeksi, kuru uzdevums bija ne tikai turēt pakļautībā militārā spēka pārstāvjus – samurajus, bet arī tos audzināt un izglītot. Japāņu dvēselē pēdas atstājušas trīs reliģijas. Sinto japāņus apveltījusi ar tīrības sajūtu, prasmi dziļi izjust dabas skaistumu un leģendas atbalsīm, par savu dievišķo izcelšanos. Budisms, ar savu filozofiju izrotāja japāņu mākslu, nostiprināja tautā iedzimto izturību pret dzīves likstām. Konfuciānisms atnesa sev līdzi ideju, ka morāles pamats ir uzticība, kas jāsaprot, kā pienākums atzīt vecākos un augstākstāvošos.

      Samurajam pirmkārt patstāvīgi jāatceras – jāatceras dienā un naktī, no tā rīta, kad viņš ņem rokās kociņus, lai ieēstu jaungada ēdienu, līdz pēdējai vecā gada naktij, kad viņš maksā savus parādus – ka viņam jānomirst. Tā ir viņa dzīves galvenā jēga.   

     Senajā Japānā samuraji, tāpat kā Eiropas viduslaiku bruņinieki, izvēlējās sev līdzvērtīgu pretinieku un cīnījās viens pret vienu. No daudzām kaujas mākām, japāņu karavīri – busi, zobenu cīņas māku uzskatīja par noteicošo un pārējās kaujas sistēmas papildināja un bija saistītas ar to. Tas attiecās arī uz džiudžits - bezieroču cīņu. Līdz otrajam pasaules karam Japāna nekad nav tikusi pakļauta svešzemju karaspēka sekmīgam iebrukumam.

     Džudo rašanās laiks sakrīt ar lielām politiskām un ekonomiskām izmaiņām Japānas dzīvē, kuras pārvērta atpalikušo feodālo valsti par  varenu pasaules lielvalsti. Samuraji (karavīru kārta) zaudēja savas privilēģijas. Daudzi no viņiem atvēra džiudžitsu skolas, kurās mācīja bezieroču cīņu. Daudzās skolas un to novirzieni nežēlīgi konkurēja viena ar otru bieži pieļaujot fizisku izrēķināšanos ar pretiniekiem. Blakus īstiem meistariem džiudžitsu mācīja dažādi šarlatāni un diletanti. Ar laiku tas noveda pie šīs kaujas mākslas profonācijas un degradācijas. Šajā periodā uzradās cilvēks, kuram bija lemts izglābt šo seno kaujas mākslu no apkaunojuma un aizmirstības.

      1882.gadā mūsdienu džudo tēvs Kano Dzigoro Tokijā pie Eise tempļa atvēra savu skolu Kodokan. Tulkojot no japāņu valodas, Kodokan nozīmē skola kur māca ceļu. Mūsdienās šī sporta skola ir pārvērtusies par starptautiski atdzītu un visā pasaulē pazīstamu džudo institūtu. Katra džudista sapnis ir apmeklēt šo džudo meku, lai pieredzējušu skolotāju vadībā pilnveidotu savas mākas.

     Nepilnu piecu gadu laikā doktora Kano intelektuālā skola ieguva vispārēju atzinību. Pamatlicēja filozofisko ideju dziļums, izraudzītais cēlsirdīgais mērķis - audzināt harmoniski attīstītu cilvēku, audzēkņu godprātīgā uzvedība - tas viss izsauca parasto cilvēku simpātijas.

       Izskaidrojot savas mācības fiziskos priekšnoteikumus, kuri izriet no tūkstošgadīgajiem kempo (kara mākslas tradīcīja) likumiem Kano raksta: “Džudo nozīmē maiguma, piekāpības ceļš vai māka piekāpties galamērķa uzvaras vārdā. Džiudžitsu ir tehniskā meistarība un džudo prakse …” Tātad pamatprincips bija noteikts: “ Tas ir princips visefektīvākās garīgās un fiziskās enerģijas izmantošana konkrēta mērķa sasniegšanai”.

      Otra ideja, kuru pauda Kano un kura kļuva par džudo otru principu, tā ir vispārējas labklājības ( labestības) ideja. Lūk, kā nosaka šo principu pats Kano: “ Sabiedriskās dzīves pilnveidošanai piemērojot spēka visrezultatīvāko pielikšanu tāpat kā gara un ķermeņa harmonijas sasniegšanai pielieto uzbrukuma un aizsardzības praksi, pirmkārt, nepieciešama visu sabiedrības locekļu saskaņa, ko var panākt tikai ar savstarpēju palīdzību un savstarpēju piekāpšanos, kas novedīs pie vispārējas labklājības”.

      Atsevišķas džiudžitsu lielpratēji ar zināmu neuzticību  un skepsi  uztvēra Kodokan audzēkņu praktiskos rezultātus. Starp viņiem bija arī pazīstamais džiudžitsu skolotājs Hikosuke Tocuka kurš arī bija atvēris savu skolu.Tā rādās asa konkurence starp “Kodokan” un H. Tocuka skolu.Tokijas policija arī interesējās par džudo un sevišķi par tām  skolām kur mācīja džudo.

      1886 gadā ar Jāpānas Izglītības ministrijas atļauju tika noorganizēts džudo turnīrs starp “Kodokan” un H.Tocuka audzēkņiem. Šim turnīram bija izšķiroša nozīme. Izglītības Ministrija grasījās izvēlēties vienu no šīm apmācības sistēmām, atzīt to un ieviest to kā mācību stundu visās japānas skolās. Zaudējums turnīrā varēja būt liktenīgs “Kodokan “ pastāvēšanai. D. Kano un H.Tocuka katrs atlasīja pa 15 labākajiem audzēkņiem no savām skolām. Pārliecinošu uzvaru šajā turnīrā izcīnīja “Kodokan”. Viņa audzēkņi ieguva 13 uzvaras un divas cīņas beidzās neizšķirti. Turnīrs parādīja, ka “Kodokan” – ir labākā džudo skola.   Uzskata, ka Kodokana tehnisko paņēmienu komplekss bija pabeigts 1887.g. un daudzu desmitu gadu laikā palika nemainīgs. Taču pie džudo teorijas un sevišķi pie kaujas mākslu morāles un tikumu problēmu izpētes Kano turpināja strādāt vēl ilgus gadus. Tikai 62 gadu vecumā D. Kano uzskatīja par iespējamu apkopot savu pieredzi un uzrakstīt grāmatu par džudo. Jaunatnes audzināšanas jomā Dzigoro Kano guva lielus panākumus un panāca savas augsti organizētās džudo skolas un unificētās audzināšanas sistēmas atzīšanu kā fiziskās sagatavošanas standarta sistēmu Japānas skolās, policijā un armijā. Kā vēsture pierādīja viņu mācība nebija šauri nacionāla. Tā bija radīta uz mūžiem un domāta visiem cilvēkiem uz mūsu planētas, bet nevis vienai valstij un valdībai.

      Ar nolūku iepazīties ar rietumu izglītības sistēmu, 1889. gadā D. Kano veica turneju pa Eiropu. Paralēli viņš nodarbojās ar džudo propagandu. Tad jau džudo bija iekļauts kā obligātais priekšmets Japānas skolu programmās. Viens no spējīgākiem D. Kano audzēkņiem tika nosūtīts uz ASV un atvēra tur skolu, kura īsā laikā ieguva lielu popularitāti. Šo skolu apmeklēja ASV prezidents (1901 – 1909) Teodors Rūzvelts (1858 – 1919). “ Kodokan” vēl līdz šai dienai glabājās viņa pateicības vēstules, kuras adresētas D. Kano.

      1909. gadā D. Kano kļūst par SOK locekli. 1932 gadā D. Kano tiek iecelts par valsts ministru. Džudo sāka izplatīties Eiropā – Lielbritānijā, Francijā,

      1934. gadā Kodokanā notika pirmais džudo čempionāts. Cīņas notika bez svaru kategoriju ierobežojuma.

     Džudo bija pirmais no austrumu cīņas veidiem, kuru iekļāva olimpiskajā programmā (Tokijas olimpiāde - 1964.gads).Douillet David (FRA) Anton Geesing.

     Džudo atļauti visi tie paši paņēmieni, kas grieķu - romiešu, brīvajā un sambo cīņā. Izņēmums ir sāpju paņēmieni kājām, kurus sporta sacensībās pielietot ir aizliegts. Džudisti zina šos paņēmienus, jo tie ir iekļauti džudo pašaizsardzības daļā. Klāt nāk žņaugšanas tvērieni. Žņaugšanas tehnika satur trīs apakšgrupas – žņaugšana ar rokām, žņaugšana ar kājām, žņaugšana ar kimono apmali.

Klasiskā džudo tehnika iedalās:

1.   Izvešana no līdzsvara, sagatavošana pamata paņēmiena izpildei.

2.   Metienu tehnika (roku tehnika, gurnu tehnika, kāju tehnika, krītot uz muguras tehnika, krītot uz sāniem tehnika).

3.   Guļus cīņas paņēmienu tehnika (noturēšanas tehnika, žņaugšanas tehnika, sāpju paņēmienu tehnika).

4.   Sitienu tehnika ar rokām un kājām (aizsardzība pret sitienu tehnikām).

5.   Samuraja lielā zobena, naža un nūjas pārvaldīšanas tehnika (mūsdienās praktiski aizmirsta).

6.   Reanimācijas paņēmieni uzspiežot uz noteiktiem cilvēka ķermeņa punktiem.

7.   Kata vai formālo vingrinājumu kompleksi, kuri apvieno klasiskā džudo bāzes tehniku.

    Šīs kata kuru zināšana Kodokanā ir obligātas arī mūsdienās, ir deviņas.

1.   Maigais (lokanības) komplekss (dzjūno kata).

2.   Senais komplekss (kosikino kata).

3.   Piecu stihiju komplekss (icucuno kata).

4.   Spēka visrezultatīvākā pielikšanas principa komplekss (seiroku dzenjo kukumintaiikuno kata).

5.   Brīvā sparinga komplekss (randorino kata).

6.   Kaujas paņēmienu komplekss (sinkensjobuno kata), t.i. sitieni.

7.   Kodokana pašaizsardzības komplekss (kodokan gosindzjucuno kata).

8.   Pašaizsardzības komplekss vīriešiem (ipponjogosinno kata).

9.   Sieviešu pašaizsardzības komplekss (fudzjosijogosinno kata).

Kano Dzigoro tieši katās saskatīja dzīvības procesu harmonisku attīstības piemēru, kurš vērsts uz savstarpējas labklājības sasniegšanu.